Kopumā laparoskopiskā operācija ir maza, laparoskopiskā simulatora bojājums ir mazs un pacients ātri atgūst. Brūce ir maza un skaista. Ir daudz priekšrocību salīdzinājumā ar atklāto operāciju.
Viss jauns nav perfekts, kādi ir laparoskopijas defekti?
1. Apvārsnis ir mazāks nekā atklātā operācija. Laparoskopija jādarbina horizonta laikā. Neievērojot šo kritēriju, var tikt nodarīts kaitējums citiem orgāniem. Tam nepieciešama prakse, pieredze un diskrētas emocijas. Kopumā, pēc pierādījumu prakses un uzkrāto pieredzi, šī problēma nav liela.
2. Veicot laparoskopiju, nepieciešama pneimoperitoneuma nepieciešamība. Pasaule izmanto oglekļa dioksīdu, lai izveidotu pneimoperitoneum. Tas ir tādēļ, ka oglekļa dioksīds iekļūst asinsritē un ātri uzsūcas (satur asinis), un pēc tam to var izvadīt caur sinusa spoguli, ievērojami samazinot gaisa embolijas (ne gāzes) risku. . Pārāk ilgs pneimotorakss vai pārmērīgs spiediens var izraisīt dažus efektus:
a. Oglekļa dioksīds asinīs palielināsies un pēc tam ietekmēs pH līmeni.
b. Augsts gaisa spiediens izmēģinājumos ar dzīvniekiem ietekmēs asins cirkulāciju nierēs un pat novedīs pie nieru tubulārās apoptozes.
c. Augsts gaisa spiediens arī papildinās perifēru pretestību, samazinot sirds izvadi.
d. Augsts gaisa spiediens arī novērsīs diafragmas kustību un ietekmēs elpošanu.
Tas viss ir relatīvs un jākoriģē jebkurā operācijas laikā. Veicot laparoskopiju, ir jāmazina arī vēdera ventilācija. Tas parasti atgūst tūlīt pēc operācijas.
Pneimopiritoneumam nepieciešama arī minimāli invazīvā roboti. Tā kā rokas nav nepieciešams izmantot vēdera sienu kā sviras balsts, ir iespējams vēl vairāk samazināt pneimoperitoneuma spiedienu un pēc tam samazināt pneimoperitoneuma spiediena blakusparādības.
